Mēs izmantojam sīkfailus. Lai turpinātu lietot Open2Vote.eu, lūdzu apstiprini.

Uzzināt vairāk

Iesaisties un nobalso par šobrīd aktuālajiem Rīgas domes jautājumiem! Arī Tavs balsojums par jautājumiem, kas jau tiek izskatīti Rīgas domes sēdēs, ir nozīmīgs. Pēc vairāk kā desmit balsojumiem Tev izveidosies saderības rādītājs ar Rīgas domes deputātiem un politisko partiju (šī sadaļa vēl ir izstrādes stadijā).

Lai nobalsotu, Te būs jāreģistrējas, jo tā politikas veidotāji var uzticēties balsojumam - ka katra balss atbilst vienam cilvēkam. Dati tiek izmantoti apkopotā, depersonalizētā veidā, un nevienam, izņemt Tevi pašu, nav pieejams Tavs konkrētais balsojums.

Atlasīt pēc:

Kategorijām
Birkām

Vai atbalstāt Rīgas pašvaldības teritoriju iznomāšanu ģimenes/sakņu dārzu ierīkošanai?

Dārzkopība pasaulē kļūst arvien populārāka. Cilvēki, kuru dzīvesvieta ir daudzdzīvokļu dzīvojamā māja, vēlas savu stūrīti zemes pilsētā, kur nodarboties ar dārzkopību, puķu audzēšanu vai tāpat vien atpūsties vasaras sezonā. Sevišķi aktuāls šis jautājums kļūst, atnākot pavasarim.

Jautājuma aktualitāti Rīgas pilsētā iezīmē arī pēdējos gados nevalstisko organizāciju izveidotie un pilsētā uzplaukušie urbānie dārzi, kā arī komersantu veidotais piedāvājums, liekot uz iespējām, ko piedāvā ģimenes (sakņu) dārziņi, palūkoties ne tikai no klasiskās dārzkopības prizmas. Tomēr par spīti augošajai mazdārziņu popularitātei, ne visas pašvaldības atvēlētās teritorijas ģimenes (sakņu) dārzu izmantošanai ir iznomātas.

Šobrīd Rīga pašvaldība piedāvā nomāt ģimenes (sakņu) dārzus vairākās apkaimēs – Lucavsalā, Ziepniekkalnā, Zolitūdē, Mūkupurvā, Daugavgrīvā, Spilvē, Mežaparkā, Bukultos, Rumbulā u.c., tomēr to esošā estētiskā kvalitāte un nedrošā sociālā vide nereti neapmierina ne to nomniekus, ne pašvaldību, tādēļ pašvaldība ir sākusi darbu pie jauna, mūsdienām atbilstoša piedāvājuma izveides.

Lai sniegtu kvalitatīvu, iedzīvotāju interesēs balstītu piedāvājumu, tā izveides procesā visnozīmīgākā loma ir esošajiem un potenciālajiem šo teritoriju lietotājiem. Lai veiksmīgāk sasniegtu mērķauditoriju, ir būtiski noskaidrot gan tās apmērus, gan uzrunājamās vecuma grupas, lai to iesaistē izmantotu tām ērtākos informācijas kanālus.

Šis ir Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra iniciēts jautājums, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli.

Vai Latvijas valsts un pašvaldību iestāžu oficiālo komunikāciju vajadzētu pilnvērtīgi un savlaicīgi tulkot arī angļu valodā?

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2021. gadā Latvijā dzīvo 6 343 Eiropas Savienības pilsoņu. Savukārt, Latvijas augstākajās izglītības iestādēs studē aptuveni 10 000 ārvalstu studentu.

Valsts valodas likums nosaka, ka latviešu ir vienīgā lietvedībā un dokumentos lietojamā valoda valsts un pašvaldību iestādēs. Likums arī atrunā atsevišķus, stingri reglamentētus izņēmumus svešvalodu izmantošanai valsts un pašvaldības iestāžu līmenī, tomēr tie uz ārvalstniekiem ikdienā nepieciešamajiem pakalpojumiem attiecināmi reti.

Savukārt, likums Pašvaldības domes vēlēšanu likums nosaka, ka ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kurš ir reģistrēts Fizisko personu reģistrā, ir tiesības piedalīties politiskos procesos, piemēram, kandidēt pašvaldību vēlēšanās un nodot balsi pašvaldību vēlēšanās. Latvijā dzīvojošajiem Eiropas pilsoņiem ir tiesības piedalīties arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Lai arī, līdz ar valsts un pašvaldību iestāžu tīmekļvietņu vienotā platformas izveidi, vismaz daļa publicētās informācijas ir pieejama gan latviski, gan angliski un krieviski, tulkotā informācija ir vai nu nepilnīga, vai novēloti publicēta. Organizācijas ManaBalss projekta OPENCIT ietvaros veiktajā pētījumā tika noskaidrots, ka iebraucējiem Latvijā ir ļoti ierobežota pieeja informācijai par savām tiesībām un iespējām, pie kā, galvenokārt, vainojama valodas barjera. Informācijas pieejamības dēļ tiek kavēta iebraucēju veiksmīga integrēšanās Latvijā, kas savukārt, ietekmē labjūtību un vēlmi iesaistīties pilsoniskās aktivitātēs.

Vairāku Eiropas Savienību valstu galvaspilsētās, piemēram, Berlīnē, Briselē, Amsterdamā, ir pieejama informācija ne vien valsts oficiālajā valodā, bet arī citās, kā minimums - angļu valodā. Savukārt, Somijas galvaspilsētā Helsinkos apsver angļu valodu noteikt kā vienu no oficiālajām valodām.

Šis ir Organizācijas ManaBalss iniciēts jautājums, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli iebraucējiem svarīgā jautājumā.

Vai Latvijā noteikt pienākumu visiem senioriem vakcinēties pret Covid-19?

Oktobrī Latvijā turpinājās ļoti strauja Covid-19 izplatība, kas novedusi pie slimnīcu pārslodzes, tās pārpludinot ar Covid-19 pacientiem, bet no infekcijas mirušo skaitam pārsniedzot 3000. Gan veselības aprūpes speciālisti, gan politiķi atzīst, ka pie smagās epidemioloģiskās situācijas ir novedusi gausā vakcinēšanās pret Covid-19, kā rezultātā pašlaik Latvijā vakcināciju ir pabeigusi tikai nedaudz vairāk kā puse no visiem valsts iedzīvotājiem.
Šādos apstākļos tiek meklēti risinājumi, kā veicināt vakcinēšanās aktivitāti. Oktobra vidū Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) valdības sēdē izteica priekšlikumu noteikt visiem 50 gadus sasniegušajiem cilvēkiem obligātu vakcināciju pret Covid-19.
Par vakcinēšanās pienākuma noteikšanu dažādām sabiedrības grupām Latvijā tiek diskutēts jau vairākus mēnešus. Vispirms vasarā bija plānots noteikt vakcinēšanās pienākumu mediķiem, sociālās aprūpes un izglītības darbiniekiem, taču politiķi paši ir atzinuši, ka lēmuma pieņemšanai pietrūka drosmes. Jau sākoties Covid-19 nekontrolētai izplatībai, vakcinēšanās pienākums rudenī tika ieviests gan minētajām grupām, gan arī paplašināts, prasot vakcinēties visiem publiskajā sektorā strādājošajiem, kas būtiski palielināja vakcinēšanās pret Covid-19 tempu.
Šo jautājumu iniciējusi organizācija ManaBalss, lai iesaistītu sabiedrību paust savu nostāju ar Covid-19 saistītos jautājumos.

Vai Latvijas krievvalodīgā sabiedrības daļa par vakcinēšanos pret Covid-19 plaši jāuzrunā krievu valodā?

Strauji augot Covid-19 pacientu skaitam slimnīcās un medicīnas iestādēm nonākot pārslodzes situācijā, mediķi norāda, ka ļoti liela ar Covid-19 smagi saslimušo daļa ir krievu valodā runājoši seniori.
No slimnīcu mediķiem publiski izskanējis, ka, piemēram, Stradiņa slimnīcā līdz pat 80% pacientu esot krievvalodīgie. Tas slimnīcām licis secināt, ka valsts līmenī netiek pietiekami strādāts, lai informācija par Covid-19 un vakcināciju pret infekciju sasniegtu krievvalodīgo Latvijas sabiedrības daļu.
Arī Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati liecina par būtiskām atšķirībām vakcinācijas aptverē atkarībā no ģimenē lietotās valodas - kamēr no latviešiem pilnībā vakcinējušies ir 52%, tikmēr citu tautību pārstāvju vidū - tikai 42%.
Valdošās koalīcijas vidū nevalda vienprātība, vai būtu jāizvērš informēšana par Covid-19 jautājumiem krievu valodā, piemēram, Nacionālā apvienība ir iestājusies pret informatīvas avīzes vai vēstuļu izsūtīšanu krievu valodā, vienlaikus gan pieļaujot, ka "ne valsts valodā" varētu izplatīt praktisku informāciju, kur tieši konkrētos laikos pieejami vakcinācijas punkti u.tml.
Šo jautājumu iniciējusi organizācija ManaBalss, lai iesaistītu sabiedrību paust savu nostāju ar Covid-19 saistītos jautājumos.

Vai pēc "lokdauna" beigām Covid-19 ierobežojumus saglabāt tikai nevakcinētajiem iedzīvotājiem?

Covid-19 ļoti straujās izplatības dēļ Ministru kabinets oktobra vidū Latvijā izsludināja "lokdaunu", ieviešot stingrus ierobežojumus - naktīs nosakot komandantstundu, slēdzot virkni veikalu un pakalpojumu sniedzēju, ierobežojot pulcēšanās iespējas u.tml.
Gan veselības aprūpes speciālisti, gan politiķi atzīst, ka arī pēc "lokdauna" beigām Covid-19 epidemioloģiskā situācija Latvijā būs smaga, tāpēc tiek diskutēts, vai pēc pašreiz noteiktā ierobežojumu termiņa tos saglabāt tikai pret Covid-19 nevakcinētajiem, vai arī tie būtu jāturpina attiecībā uz plašāku sabiedrību.
Valdības politiķi ir solījuši pret Covid-19 vakcinētajiem sadzīvi ierobežot pēc iespējas mazāk, savukārt nevakcinētajiem esot jārēķinās ar arvien lielākiem ierobežojumiem. Tikmēr medicīnas speciālistu vidū nevalda liels optimisms, ka ar "lokdaunu" būs izdevies pilnībā lauzt saslimstības augšupeju, kas ļautu sabiedrības vakcinēto daļu atbrīvot no ierobežojumiem.
Šo jautājumu iniciējusi organizācija ManaBalss, lai iesaistītu sabiedrību paust savu nostāju ar Covid-19 saistītos jautājumos.

Vai vakcīnas pret Covid-19 "trešo devu" jāļauj saņemt visiem, kas to vēlas?

Ministru kabineta sēdēs šoruden regulāri tiek diskutēts, vai vakcīnas pret Covid-19 balsta devu jeb tā saukto "trešo poti" būtu jāļauj saņemt visiem, kas to vēlas.
Pašlaik vakcinēšanas pret Covid-19 procesa pabeigšanai Latvijā pietiek ar divām potēm, bet "Johnson&Johnson" vakcīnas gadījumā - ar vienu poti, tomēr visā pasaulē medicīnas speciālisti un politiķi diskutē, vai sabiedrībai plaši nebūtu jāpiedāvā vēl viena vakcīnas deva imunitātes pret infekciju nostiprināšanai.
Uzsverot, ka Latvijā svarīgāk ir panākt senioru plašāku vakcināciju, Imunizācijas valsts padome pagaidām rekomendē balstvakcināciju tikai personām ar īpaši zemu imunitāti, senioriem, kas vecāki par 65 gadiem, sociālās aprūpes centru iemītniekiem un mediķiem, kam ir ilgstoša saskarsme ar Covid-19 pacientiem. "Johnson&Johnson" gadījumā balstvakcīna tiek ieteikta visiem potētajiem. Savukārt daļa politiķu būtu gatavi "trešo vakcīnu" piedāvāt visiem valsts iedzīvotājiem, atsaucoties uz citu valstu pieredzi, kur to jau darot.
Šo jautājumu iniciējusi organizācija ManaBalss, lai iesaistītu sabiedrību paust savu nostāju ar Covid-19 saistītos jautājumos.

Vai Latvijas valsts iestādēm jāiesaistās situācijās, kad ārvalstīs no ģimenes tiek izņemti bērni ar Latvijas izcelsmi, vai starptautiskos strīdos par bērna aizgādību, kad viens no vecākiem ir Latvijas piederīgais?

Latvijas valstij (pamatā Tieslietu ministrijai, arī Ārlietu ministrijai) gadā nākas iesaistīties līdz 150 situācijās, kur Latvijas valstspiederīgo ģimenēm ārzemēs bērni atņemti vai viens no vecākiem tos nolaupījis un atvedis uz Latviju. Šie bieži ir emocionāli un juridiski sarežģīti gadījumi, kas neatstāj vienaldzīgu, un nereti tiek plaši atspoguļoti arī Latvijas medijos. Medijos un politikā ir izskanējusi arī kritika par to, ka Latvijas valsts iestādes neesot pietiekami proaktīvi sniegušas atbalstu vai agrīnu juridisko palīdzību tam vecākam, kurš ir Latvijas piederīgais un ārzemēs nespēj tik sekmīgi iestāties par savām tiesībām kā otrs vecāks, kurš ir attiecīgās zemes pilsonis. Valsts iespējas palīdzēt gan var būt ļoti ierobežotas atkarībā no situācijas, paša Latvijas piederīgā iepriekšējās rīcības un no valsts, kurā strīds izcēlies. Tāpēc arvien plašāk tiek skaidrotas rīcības iespējas un sekas šādos strīdos (piem., https://www.latviesi.com/jaunumi/tm-eksperte-baiba-jugane-lintere-vecakiem-esot-arzemes-jaspele-pec-vietejiem-noteikumiem).

Pirmais problēmu loks ir t.s. bērnu civiltiesiskā nolaupīšana. Tie ir gadījumi, kad viens no vecākiem bez saskaņojuma pārvedis bērnu uz citu valsti. Konflikta risināšanu tajā valstī, kur tas izcēlies, paredz gan Briseles IIbis Regula (ES dalībvalstu starpā), gan Hāgas konvencija (starptautiskā mērogā), un uz tām balstās Latvijas valsts rīcība, sekojot, lai lieta nonāktu līdz tiesai un lai vajadzības gadījumā tiktu piešķirts pro-bono advokāts tā saucamajam “aplaupītajam” vecākam. Vienīgais gadījums, kad bērns pēc civiltiesiskas nolaupīšanas tomēr var palikt Latvijā, ir reizes, kad tiesā izdodas pierādīt - ticis bēgts no vardarbības ģimenē. Vardarbības pierādīšana gulstas uz pašas personas pleciem, jo tas ir civilprocess.

Ja viens no vecākiem bērnu nolaupījis tās pašas valsts robežās, Latvijas valsts nav tiesīga iejaukties; šādos gadījumos gan Latvija nereti sniedz konsulāro palīdzību. Tā izpaužas kā atbalsts vajadzības gadījumā meklēt pro-bono advokātu, Latvijā un konkrētajā mītnes zemē sazināties ar organizācijām, kuras šādās situācijās palīdz, un iespēju robežās iesaistīt konkrētajā zemē esošos tautiešus, kuri ar savu pieredzi vai profesionālo ekspertīzi varētu cilvēkam palīdzēt. Konsulārā palīdzība arī nozīmē, ka Latvijas pārstāvniecība konkrētajā valstī seko līdzi, lai tiesvedības procesā ārzemēs tiktu ievērotas Latvijas valstspiederīgā tiesības - piemēram, nodrošināts tulkojums.

Otrs problēmu loks ir gadījumi, kad no ārzemēs dzīvojošu Latvijas valstspiederīgo ģimenēm tiek izņemti bērni. Iemesli galvenokārt ir trīs – vecāku strīdi un konflikti, kas ietekmē bērnu morālo un fizisko veselību, bērna atstāšana novārtā, kas saistīta, piemēram, ar vecāku alkohola problēmām vai pārlieku aizņemtību darbā, kā arī fiziskā vardarbība ģimenē. Šādās situācijās daudzās valstīs sociālie dienesti reaģē visai strauji, izņemot bērnus no ģimenes un ievietojot krīzes centrā vai tālāk jau audžuģimenē. Latvijas valsts iestādes tad var meklēt bērnam potenciālos aizbildņus, kuri varētu Latvijā bērnu pieņemt, vai atgādināt mītnes valsts isetādēm, ka bērnam ir jāsaglabā saskare ar latviešu valodu (ja tā apgūta) un Latviju.

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai atlīdzība par skolotāja darbu būtu jāparedz arī diasporas latviešu skolu skolotājiem ārvalstīs?

Latviešu valodas prasmes diasporā strauji krītas, un tas ir nopietns šķērslis ārzemēs dzīvojošo Latvijas piederīgo remigrācijai un saiknes uzturēšanai ar Latviju turpmākajās paaudzēs.

Lai to risinātu, latviešu valodu ārpus Latvijas var apgūt 25 valstīs aptuveni 103 neformālās izglītības mācību iestādēs, kas tiek sauktas par diasporas nedēļas nogales skolām. Tās apmeklē aptuveni 6% no diasporā dzīvojošajiem Latvijas izcelsmes bērniem, lai apgūtu latviešu valodu un ar Latviju saistītas zināšanas un tradīcijas.

Diasporas skolās darbojas ap 200 izglītotāju – starp skolotājām/iem ir gan cilvēki ar Latvijā vai ārvalstīs iegūtu pedagoģisko izglītbu, gan cilvēki bez pedagoģiskās kvalifikācijas, kuri zināšanas darbam apgūst un pilnveido Latviešu valodas aģentūras rīkotos specializētos kursos un semināros. Parasti šie izglītotāji ir diasporas latvieši, kuri to dara no pamatdarba brīvajā laikā (mācības un citas latviskās aktivitātes pamatā notiek nedēļas nogalēs un skolu brīvlaikā).

Kopš 2013.gada diasporas latviešu skolu darbu atbalsta arī no Latvijas valsts budžeta. Šos līdzekļus skolas pamatā drīkst izlietot skolu telpu īres, skolu darbības apdrošināšanas, izglītotāju vietējo ceļa izdevumu, mācību materiālu un īpašu mācību aktivitāšu izdevumu segšanai. Izglītotāju darba atlīdzību no šiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem nav atļauts segt; atsevišķās skolās šāda atlīdzība izglītotājiem tiek izmaksāta no skolas apmeklējošo bērnu veiktajiem līdzmaksājumiem par skolu darbību, taču tie ir nelieli.

Eiropas Latviešu apvienība ir vērsusi uzmanību uz to, ka diasporas skolās Eiropā liels izaicinājums ir brīvprātīgo izglītotāju izdegšana un mainība, trūkstot noturīgam atbalstam šī prasīgā darba veikšanai ilgākā laika termiņā. Tas īpaši novērojams Covid19 ietekmē, kas prasījis jaunu prasmju apgūšanu un vietām mazinājis arī diasporas izglītotāju pamatdarbā gūto iztiku vai skolēnu vecāku spēju veikt līdzmaksājumus par skolu apmeklējumu (īpaši kur diasporas cilvēki strādā tieši Covid19 skartajās nozarēs). Turpinot Latvijas valsts finansējumu izmantot mācību tehniskā nodrošinājuma iegādēm, netiek pilnvērtīgi risināts šis cilvēkresursu trūkums. Līdz ar to ir skolas, kuras tiek slēgtas, un krītas latviešu bērnu skaits, kuri tās apmeklē.

Līdz ar to Eiropas Latviešu apvienība rosinājusi daļu Latvijas valsts budžeta atbalsta līdzekļu diasporas skolām izmaksāt kā mērķdotāciju pedagoģiskā darba nodrošinājumam, ko skolai būtu atļauts pēc mītnes zemes likumiem izmaksāt kā atalgojumu izglītotājiem par mācību darbam izlietotajām stundām. Par šo priekšlikumu notiek sarunas ar Latvijas valsts pārvaldi.

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai jāparedz iespēja uz nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm pretendēt arī īpašniekiem, kuri studiju, darba vai citu iemeslu dēļ uz laiku atrodas ārvalstīs un likuma prasību dēļ spiesti no īpašuma izdeklarēties?

Miteklis Latvijā ir viens no būtiskiem apsvērumiem, kas ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas cilvēkiem palīdz pieņemt lēmumu par atgriešanos Latvijā; un piemērota mājokļa trūkums, savukārt, ir šķērslis aktīvai remigrantu uzrunāšanai pat tādās Latvijas pašvaldībās, kurās ir plašs darbavietu piedāvājums un trūkst darbaspēka.

Daļa cilvēku diasporā tomēr ir spiesta savu nekustamo īpašumu Latvijā pārdot dēļ nekustamā īpašuma nodokļa sloga. Trīs mēnešus pēc tam, kad cilvēks atstājis Latviju, likums nosaka pienākumu Latvijas iestādēm paziņot par savu dzīvesvietu ārvalstīs, un no šā brīža tiek anulēta Latvijas deklarētā adrese; ja cilvēks par šādu dzīvesvietas mainu neziņo, par to paredzēts administratīvs sods.

Līdz ar to persona, kura uz īsāku vai garāku laiku Latviju atstāj, zaudē iespēju pieteikties uz Latvijas pašvaldību paredzētajiem nekustamā nodokļa atvieglojumiem. Gadījumos, kad cilvēks atrodas terminētā prombūtnē tāpēc, ka izmanto Eiropas Savienībā garantētās tiesības studēt vai sezonāli vai ilgāk strādāt citā dalībvalstī, šajā prombūtnes periodā veidojas nevienlīdzīga attieksme. Turklāt ilgākas prombūtnes gadījumā nekustamā īpašuma nodokļa apmērs nereti liek ārzemēs dzīvojošajiem pieņemt lēmumu par īpašuma pārdošanu, kas līdz ar to mazina iespējas, ka viņi atgriezīsies Latvijā.

Lai atvieglotu saiknes uzturēšanu ar Latviju un vienkāršotu remigrāciju, no 2021.gada ar Diasporas likumu ieviesta iespēja ārzemēs dzīvojošajiem Latvijā piereģistrēt t.s. “papildu adresi”. Tā līdzīgi deklarētajai adresei izmantojama administratīvu jautājumu kārtošanai Latvijā (piem., lai ģimene varētu pieteikties bērnudārza rindā konkrētajā pašvaldībā). Eiropas Latviešu apvienības ieskatā būtu lietderīgi pašvaldībās paredzēt arī to, ka ārvalstīs dzīvojošie Latvijas piederīgie, kuri sev piederošā nekustamā īpašumā reģistrējuši papildu adresi, ir tiesīgi arī faktiskas prombūtnes laikā pieteikties uz nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumiem. Tā tiktu veicināts, ka īpašums tiek saglabāts un ir atvieglota cilvēku atgriešanās Latvijā.

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai Latvijā jāatzīst ārvalstīs noslēgtas laulības vai reģistrētas partnerattiecības viendzimuma pāriem, kad abi vai viens no partneriem ir Latvijas valstspiederīgais?

Lai gan pēdējo gadu laikā Latvijas sabiedrība kļūst tolerantāka, saskaņā ar ILGA-Europe “Rainbow Index” vērtējumu no 49 Eiropas valstīm Latvija LGBTI tiesību aizsardzības jomā 2020.gadā ieņēma zemo 41. vietu, bet starp Eiropas Savienības valstīm zemāks vērtējums ir tikai Polijai.

Latvijas tiesiskais regulējums nenodrošina viendzimuma partneru ģimenes juridisku aizsardzību – nepastāv iespēja reģistrēt šādas partnerattiecības (tas iespējams 13 Eiropas valstīs) vai noslēgt laulību (tas iespējams 16 Eiropas valstīs).

Sabiedrības neiecietības un tiesiskās aizsardzības trūkuma ietekmē notiek arī emigrācija — LGBTI cilvēki un viendzimuma pāri dodas prom, lai veidotu ģimeni valstīs, kur tiesiskā situācija ir labvēlīgāka; apsvērumi par tiesiskās aizsardzības trūkumu Latvijā arī kavē remigrēt viendzimuma partneru ģimenes, kuras Latvijas piederīgie izveidojuši ārvalstīs. Lēmumu par atgriešanos varētu atvieglot tas, ja remigrējošie pāri nezaudētu savu oficiālo statusu pēc atgriešanās Latvijā.

Eiropas Savienības tiesa 2018.gadā lietā Coman v. Rumānija nosprieda, ka ES dalībvalsts nevar liegt uzturēšanās tiesības Eiropas pilsoņa viendzimuma pāra partnerim, kurš ir trešās valsts pilsonis. Eiropas Komisija 2020.gada novembrī nāca klajā ar Stratēģiju LGBTIQ tiesību nodrošināšanai Eiropas Savienībā 2020.-2025.gadam; tās ietvaros paredzēts arī atbalstīt viendzimuma partnerattiecību savstarpējo atzīšanu ES dalībvalstīs. Eiropas Parlaments 2021.gada septembrī pieņēma Rezolūciju par LGBTIQ personu tiesībām Eiropas Savienībā, kurā uzsver, ka šiem iedzīvotājiem visā Eiropas Savienībā vajadzētu būt iespējai pilnībā izmantot ES iedzīvotāju pamattiesības, tostarp tiesības brīvi pārvietoties, un norāda, ka laulības vai reģistrētas partnerattiecības, kas izveidotas vienā dalībvalstī, būtu jāatzīst arī citās.

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai vēlētāju aktivitātes celšanai dalība vēlēšanās būtu jānosaka kā obligāta, līdzīgi kā vairākās ārvalstīs?

Vēlēšanu aktivitātes līmenis Latvijā ar katru gadu krītas. 2018.gada Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija 54.56% (zemākais Latgalē – 43,4% un ārvalstīs – 23,7%), bet 2020.gada pašvaldību vēlēšanās piedalījās vien 34,01% vēlētāju (zemākais Bauskas novadā – 27,4%). Zema līdzdalība vēlēšanās vājina demokrātiju - mazina politiķu pārstāvnieciskumu, un palielina plaisu starp politiku un pilsoņiem.

Cīnoties ar pilsoņu pasivitāti un neieinteresētību savas valsts politiskajā dzīvē, obligāta balsošana ir ieviesta 22 pasaules valstīs. Eiropā dalība vēlēšanās ir obligāta Beļģijā, Kiprā, Grieķijā un Luksemburgā. Gadījumā, ja šo valstu pilsonis nepiedalās vēlēšanās, valstis paredzējušas katra cita veida sankcijas: pienākums veikt sabiedrisko darbu, vēlētāju tiesību zaudēšana uz laiku, naudas sods, ierobežojumi sociālās palīdzības saņemšanai vai darbam publiskajā sektorā.

Ar ideju par obligātu dalību vēlēšanās Latvijā 2006. gadā nāca klajā bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. 

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai Saeimas vēlēšanās vēlētājiem ārzemēs jāizveido atsevišķs vēlēšanu apgabals?

Latvijas vēlēšanu sistēma paredz, ka ārvalstīs nodotās balsis tiek pieskaitītas Rīgas vēlēšanu apgabalam. Šāda veida sistēma attiecībā uz diasporas balsīm ir aptuveni pusē Eiropas valstu; otra puse diasporai paredz atsevišķu vēlēšanu apgabalu. To 2019.gadā ieviesusi arī Lietuva. 40% Latvijas diasporas respondentu norādījuši, ka atsevišķa vēlēšanu apgabala izveide viņus motivētu piedalīties vēlēšanās.

Par labu šādam modelim pētnieki norāda vairākus argumentus : tas nodrošinātu tiešu diasporas politisko pārstāvniecību parlamentā, risinot ar diasporas saiknes uzturēšanu un remigrāciju saistītus jautājumus; starp vēlētājiem un politiķiem veidotos ciešāka atgriezeniskā saikne un palielinātos politiķu atbildība vēlētāju priekšā. Turklāt, atdalot ārzemēs nodotās balsis no Rīgas apgabala, vienmērīgāk izlīdzinātos vēlēšanu apgabalu ietekme uz vēlēšanu kopējiem rezultātiem.

 Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai Saeimas vēlēšanās jādod iespēja vēlētājiem ārzemēs balsot internetā?

Vēlētāju aktivitāte ārvalstīs (23,7%, CVK 2018) ir ievērojami zemāka nekā Latvijā vidēji (54,56%, CVK 2018). Vēlētājiem ārzemēs salīdzinājumā ar vēlētājiem uz vietas Latvijā būtisks šķērslis dalībai vēlēšanās ir attālums līdz vēlēšanu iecirkņiem (38,1% diasporas vēlētāju to norāda kā iemeslu, kāpēc nepiedalījās vēlēšanās; LU SZF 2017).

Latvijā vēlēšanu iecirkņu skaits pret teritoriju nozīmē, ka ir 1 vēlēšanu iecirknis uz 67,7km2, bet ārvalstīs - 1 uz 1 225 086 km2 no sauszemes teritorijas. 79% diasporas respondentu norādījuši, ka vēlēšanu reforma, kas viņus mudinātu piedalīties vēlēšanās, ir balsošanas iespēja internetā. Šāda iespēja jau pastāv Igaunijas vēlēšanās ikvienam Igaunijas pilsonim, un 2022.gadā to saviem diasporas vēlētājiem parlamenta vēlēšanās nodrošinās Portugāle. Latvijā šāda iespēja līdz šim nav ieviesta, ņemot vērā drošības, aizklātības un ticamības riskus.

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai būtu jārada iespēja daļu valstij nomaksāto nodokļu novirzīt kādai paša norādītai sabiedriskai vai labdarības organizācijai?

Nevalstiskās organizācijas veic valstij un sabiedrībai nozīmīgas funkcijas – gan pārstāvot sabiedrības grupu intereses, rūpējoties par sociālo atbalstu, vides aizsardzību, garīgās dzīves, kultūras un mākslas attīstību, u.c. Taču vairums šo organizāciju saskaras ar finansiālām grūtībām, un valstis to atbalstam paredz dažādus risinājumus (valsts finansējums, nodokļu atlaides par ziedojumiem u.c.).

Viens no starptautiski izplatītiem atbalsta veidiem ir procentuālā filantropija jeb sistēma, kurā iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) maksātājs var novirzīt noteiktu procentu no paša nomaksātā IIN konkrētām paša norādītām nevalstiskām organizācijām (NVO, reliģiskām organizācijām, arodbiedrībām u.tml.). Tāda sistēma pastāv, piemēram, Lietuvā, Ungārijā, Polijā, Portugālē, Slovēnijā.
Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai cittautu personu vārdi un uzvārdi Latvijas izdotos dokumentos jāatveido pēc latviešu valodas normām, mainot to rakstību?

Valsts valodas likums un speciālie MK noteikumi nosaka, ka personvārdi atveidojami saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un rakstāmi atbilstoši latviešu literārās valodas normām. Personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, var norādīt arī citas valodas personvārda oriģinālformu latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona to vēlas un var to apliecināt dokumentāri.

Latvijas piederīgie gan Latvijā, gan ārvalstīs, kuri laulības ceļā iegūst cittautu uzvārdu, bieži norādījuši uz to, ka šādi minētais uzvārds bieži tiek būtiski sagrozīts, pat līdz neatpazīšanai. Tas var radīt sarežģījumus, neērtības un pārpratumus sadzīvē un administratīvu lietu kārtošanā. Tas var apgrūtināt personas identificēšanas iespējas vai personvārda īpašnieka saistību noteikšanu ar ģimeni un laulāto, kas ir svarīgi ceļojot, parakstot līgumus, saņemot mantojumu un daudzos citos dzīves gadījumos.
Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai atbalstāt likuma prasību, ka e-ID (Latvijas personas apliecība ar e-paraksta funkciju) būs obligāta visiem Latvijas valstspiederīgajiem visā pasaulē?

Personas apliecība - eID karte - Latvijā dzīvojošajiem no 15 gadu vecuma kā obligāts personu apliecinošs dokuments noteikta no 2023.gada 1.janvāra, bet ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas valstspiederīgajiem – no 2025.gada 1.janvāra.
Šī prasība arī ārvalstīs dzīvojošajiem kā obligāta paredzēta tādēļ, lai diasporas pārstāvjiem ārvalstīs jau tagad būtu pēc iespējas plašāk pieejami elektroniskās identitātes apliecināšanas un elektroniskā paraksta radīšanai nepieciešamie līdzekļi valsts pārvaldes pakalpojumu saņemšanai e-pakalpojuma veidā. Īpaši nozīmīgi tas ir kļuvis Covid19 ietekmē, kad ceļot uz Latviju administratīvu jautājumu kārtošanai kļuvis sarežģītāk, kā arī Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs bijušas spiestas samazināt apmeklētāju plūsmu, gan atsevišķos gadījumos pārtraukt konsulāro pakalpojumu sniegšanu klātienē.
Tomēr daļa diasporas uzskata šo obligāto prasību par nepamatotu un nesamērīgu dažādu iemeslu dēļ – jo ikdienā vairs nav nekādu saistībā ar Latviju kārtojamu oficiālu lietu, kur būtu nepieciešams e-paraksts (īpaši nepilngadīgajiem) un ceļošanai pietiek ar pasi, vai arī ar e-ID iegūšanu ārvalstīs saistīto papildu izmaksu dēļ, vai tāpēc, ka personai jau ir citas valsts e-identifikācijas rīks, kas atzīts izmantošanai arī Latvijā.
Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Šī mājaslapa tikusi finansēta no ES (JUST) Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmas (REC 2014-202) līdzekļiem.

Supported by EU (JUST)