Latvijas valstij (pamatā Tieslietu ministrijai, arī Ārlietu ministrijai) gadā nākas iesaistīties līdz 150 situācijās, kur Latvijas valstspiederīgo ģimenēm ārzemēs bērni atņemti vai viens no vecākiem tos nolaupījis un atvedis uz Latviju. Šie bieži ir emocionāli un juridiski sarežģīti gadījumi, kas neatstāj vienaldzīgu, un nereti tiek plaši atspoguļoti arī Latvijas medijos. Medijos un politikā ir izskanējusi arī kritika par to, ka Latvijas valsts iestādes neesot pietiekami proaktīvi sniegušas atbalstu vai agrīnu juridisko palīdzību tam vecākam, kurš ir Latvijas piederīgais un ārzemēs nespēj tik sekmīgi iestāties par savām tiesībām kā otrs vecāks, kurš ir attiecīgās zemes pilsonis. Valsts iespējas palīdzēt gan var būt ļoti ierobežotas atkarībā no situācijas, paša Latvijas piederīgā iepriekšējās rīcības un no valsts, kurā strīds izcēlies. Tāpēc arvien plašāk tiek skaidrotas rīcības iespējas un sekas šādos strīdos (piem., https://www.latviesi.com/jaunumi/tm-eksperte-baiba-jugane-lintere-vecakiem-esot-arzemes-jaspele-pec-vietejiem-noteikumiem).

Pirmais problēmu loks ir t.s. bērnu civiltiesiskā nolaupīšana. Tie ir gadījumi, kad viens no vecākiem bez saskaņojuma pārvedis bērnu uz citu valsti. Konflikta risināšanu tajā valstī, kur tas izcēlies, paredz gan Briseles IIbis Regula (ES dalībvalstu starpā), gan Hāgas konvencija (starptautiskā mērogā), un uz tām balstās Latvijas valsts rīcība, sekojot, lai lieta nonāktu līdz tiesai un lai vajadzības gadījumā tiktu piešķirts pro-bono advokāts tā saucamajam “aplaupītajam” vecākam. Vienīgais gadījums, kad bērns pēc civiltiesiskas nolaupīšanas tomēr var palikt Latvijā, ir reizes, kad tiesā izdodas pierādīt - ticis bēgts no vardarbības ģimenē. Vardarbības pierādīšana gulstas uz pašas personas pleciem, jo tas ir civilprocess.

Ja viens no vecākiem bērnu nolaupījis tās pašas valsts robežās, Latvijas valsts nav tiesīga iejaukties; šādos gadījumos gan Latvija nereti sniedz konsulāro palīdzību. Tā izpaužas kā atbalsts vajadzības gadījumā meklēt pro-bono advokātu, Latvijā un konkrētajā mītnes zemē sazināties ar organizācijām, kuras šādās situācijās palīdz, un iespēju robežās iesaistīt konkrētajā zemē esošos tautiešus, kuri ar savu pieredzi vai profesionālo ekspertīzi varētu cilvēkam palīdzēt. Konsulārā palīdzība arī nozīmē, ka Latvijas pārstāvniecība konkrētajā valstī seko līdzi, lai tiesvedības procesā ārzemēs tiktu ievērotas Latvijas valstspiederīgā tiesības - piemēram, nodrošināts tulkojums.

Otrs problēmu loks ir gadījumi, kad no ārzemēs dzīvojošu Latvijas valstspiederīgo ģimenēm tiek izņemti bērni. Iemesli galvenokārt ir trīs – vecāku strīdi un konflikti, kas ietekmē bērnu morālo un fizisko veselību, bērna atstāšana novārtā, kas saistīta, piemēram, ar vecāku alkohola problēmām vai pārlieku aizņemtību darbā, kā arī fiziskā vardarbība ģimenē. Šādās situācijās daudzās valstīs sociālie dienesti reaģē visai strauji, izņemot bērnus no ģimenes un ievietojot krīzes centrā vai tālāk jau audžuģimenē. Latvijas valsts iestādes tad var meklēt bērnam potenciālos aizbildņus, kuri varētu Latvijā bērnu pieņemt, vai atgādināt mītnes valsts isetādēm, ka bērnam ir jāsaglabā saskare ar latviešu valodu (ja tā apgūta) un Latviju.

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.