Balso un ietekmē rezultātu

Izvērtē un sniedz savu skatījumu politikas veidotājiem, kā balsot par aktuālajiem šīs nedēļas likumprojektiem un noteikumiem!

Landing-OpenCIT

Reģistrējies un pasaki ar savu PAR vai PRET savu viedokli šajos jautājumos.

Vai tautai jādot tiesības patstāvīgi ievēlēt Valsts prezidentu?

Izpildot vienu no partijas kongresā 1. maijā apstiprinātās rezolūcijas punktiem, pieci Saeimas deputāti no "Saskaņas" iesnieguši grozījumus Satversmē, kas paredz tautas vēlētu Valsts prezidentu.

Pamatojot šādu izmaiņu nepieciešamību, Saeimas "Saskaņas" frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Valērijs Agešins kongresā uzsvēra, ka viena no Latvijas tautas lielākajām nelaimēm ir patiesas demokrātijas trūkums, par ko liecinot arī tas, ka Valsts prezidents ir koalīcijas iecelts, proti, to ievēl deputātu vairākums parlamentā. "Saskaņas" deputāti ierosina Satversmē noteikt, ka prezidentu ievēl tauta uz četriem gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās.

"Saskaņa" uzskata, ka Valsts prezidenta amats nedrīkst būt politiskā tirgus priekšmets, un iedzīvotājiem jābūt tiesībām patstāvīgi izvēlēties "vispiemērotāko cilvēku, autoritāti, kas spēs efektīvi vadīt valsti". Vienlaikus partija pārstāvji uzskata, ka prezidenta pilnvaru apjoms nav jāpaplašina, jo, "gudri izmantojot Satversmē jau piešķirtās pilnvaras, valsts vadītājam ir iespējams rīkoties efektīvi un atbildīgi".

Iniciatīvas par tautas vēlētu prezidentu dažādas partijas vairākkārt iesniegušas arī iepriekš, jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas, taču tās nekad nav guvušas Saeimas vairākuma atbalstu. Arī iedzīvotāju parakstu vākšanā atbalsts šādām izmaiņām bijis nepietiekams.

Vai Rīgā būtu jāpārdēvē Maskavas dārzs?

Rīgas dome lems par ieceri Maskavas dārzu galvaspilsētā pārdēvēt par Latgales parku.

Pārdēvēt parku rosinājušas vairākas biedrības. Pašvaldība par iespējamo nosaukumu maiņu vērsusies Valsts valodas centrā un Ārlietu ministrijā, kas lēmumprojektu atbalstījušas. Arī Rīgas domes Pieminekļu padomē iecere atbalstīta.

Maskavas dārzs ir parks Rīgā, kas atrodas Maskavas un Balvu ielu stūrī. Tā teritorijā atrodas Sporta manēža. Parks tapis pagājušā gadsimta 30.-to gadu beigās un sākotnēji nosaukts par Latgales dārzu, bet līdz ar padomju varu gan Latgales iela, gan dārzs pārdēvēti par Maskavas ielu un dārzu.

Saistībā ar Krievijas sākto karu pret Ukrainu daudzās pašvaldībās tiek lemts par padomju laika un ar Krieviju saistītu ielu un vides objektu nosaukumu maiņu.

Vai atbalstāt Rīgas pašvaldības teritoriju iznomāšanu ģimenes/sakņu dārzu ierīkošanai?

Dārzkopība pasaulē kļūst arvien populārāka. Cilvēki, kuru dzīvesvieta ir daudzdzīvokļu dzīvojamā māja, vēlas savu stūrīti zemes pilsētā, kur nodarboties ar dārzkopību, puķu audzēšanu vai tāpat vien atpūsties vasaras sezonā. Sevišķi aktuāls šis jautājums kļūst, atnākot pavasarim.

Jautājuma aktualitāti Rīgas pilsētā iezīmē arī pēdējos gados nevalstisko organizāciju izveidotie un pilsētā uzplaukušie urbānie dārzi, kā arī komersantu veidotais piedāvājums, liekot uz iespējām, ko piedāvā ģimenes (sakņu) dārziņi, palūkoties ne tikai no klasiskās dārzkopības prizmas. Tomēr par spīti augošajai mazdārziņu popularitātei, ne visas pašvaldības atvēlētās teritorijas ģimenes (sakņu) dārzu izmantošanai ir iznomātas.

Šobrīd Rīga pašvaldība piedāvā nomāt ģimenes (sakņu) dārzus vairākās apkaimēs – Lucavsalā, Ziepniekkalnā, Zolitūdē, Mūkupurvā, Daugavgrīvā, Spilvē, Mežaparkā, Bukultos, Rumbulā u.c., tomēr to esošā estētiskā kvalitāte un nedrošā sociālā vide nereti neapmierina ne to nomniekus, ne pašvaldību, tādēļ pašvaldība ir sākusi darbu pie jauna, mūsdienām atbilstoša piedāvājuma izveides.

Lai sniegtu kvalitatīvu, iedzīvotāju interesēs balstītu piedāvājumu, tā izveides procesā visnozīmīgākā loma ir esošajiem un potenciālajiem šo teritoriju lietotājiem. Lai veiksmīgāk sasniegtu mērķauditoriju, ir būtiski noskaidrot gan tās apmērus, gan uzrunājamās vecuma grupas, lai to iesaistē izmantotu tām ērtākos informācijas kanālus.

Šis ir Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra iniciēts jautājums, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli.

Vai Eiropā jāturpina piena, augļu un dārzeņu izdales programma skolās?

Eiropas Komisija ir sākusi apspriešanu par to, kādas izmaiņas būtu nepieciešamas ES skolu apgādes programmā, kas atbalsta augļu, dārzeņu, piena un piena produktu izdalīšanu bērniem no pirmsskolas līdz pat vidusskolai.

Atbalsta programma skolu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu darbojas no 2017./2018.mācību gada, apvienojot pirms tam īstenotās atsevišķās atbalsta programmas "Skolas piens" un "Augļi skolai". Programma paredz augļu, dārzeņu un piena produktu izdali bērniem un jauniešiem bez maksas trīs reizes mācību nedēļā. Programmas definētie mērķis ir veicināt veselīgu bērnu ēšanas un uztura paradumu veidošanos, kas būtu noturīgi visu turpmāko dzīvi, ka arī atbalstīt izglītojošus pasākumus, kuru mērķis ir palielināt lauksaimniecības produktu patēriņu.
Iecerēts, ka programmas pārskatīšana būs vērsta uz veselības veicināšanu, nodrošinot piekļuvi veselīgam uzturam un izmantojot rīcības plānu bioloģiskās ražošanas attīstībai.

Pārskatīšanas laikā plānots vērtēt, vai būtu nepieciešams mainīt piena un dārzeņu programmas tvērumu, paredzot īpašu atbalstu bērniem ar zemāku sociālekonomisko statusu, vai mainīt programmā ietvertos produktus, vai būtu maināms šo produktu izplatīšanas modelis, piemēram, ārpus skolas parastajām ēdienreizēm, vai programmā būtu jāiekļauj plašāki izglītības pasākumi un vai būtu jāmaina pārvaldības mehānismi. Tāpat tiks mēģināts palielināt pieejamā budžeta izlietojumu.

2021./2022.mācību gadā programmas "Piens un augļi skolai" īstenošanai Latvijā tika paredzēti vairāk nekā 4 miljoni eiro.

Lai Eiropas Komisijai iesniegtu individuālu viedokli un sniegtu komentāru, spied ŠEIT!

Vai Latvijai jāatsakās no līguma ar Krieviju, kas aizsargā memoriālās būves?

Saeima plāno skatīt lēmuma projektu, ar kuru tiek piedāvāts apturēt Krievijas un Latvijas valdību vienošanās par Latvijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 13.panta daļu par memoriālajām būvēm un pieminekļiem.

Pēdējā laikā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainai ir aktualizējies jautājums par Rīgā, Uzvaras parkā, esošā pieminekļa nākotni un iespējām to demontēt. Minētās starpvalstu vienošanās 13.pants līdz šim minēts kā galvenais arguments šī pieminekļa aizsardzībai.

Kā norāda Ārlietu ministrija, 1994.gadā Latvija parakstīja četru starptautisku līgumu pakotni, kas paredzēja Krievijas bruņoto spēku izvešanas noteikumus un termiņus. Viens no līguma pantiem runā par to, ka saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu. Apliecinot gatavību uzturēt un saglabāt pieminekli, Latvija vērtējusi to kā vietu, kurā Latvijas iedzīvotāji varētu pieminēt Otrā pasaules karā kritušos un kara beigas.

ĀM uzsver, ka Krievijas bruņoto spēku veiktās noziedzīgās darbības Ukrainā un Krievijas propagandas retorika, kas attaisno šādu rīcību, ir diskreditējusi pieminekļa Pārdaugavā simbolismu kā padomju armijas uzvaru pār fašismu un karā kritušo piemiņas vietu, un patlaban tas ir kļuvis par vietu, kas asociējas ar un simbolizē agresorvalsti.

Vai pēc "lokdauna" beigām Covid-19 ierobežojumus saglabāt tikai nevakcinētajiem iedzīvotājiem?

Covid-19 ļoti straujās izplatības dēļ Ministru kabinets oktobra vidū Latvijā izsludināja "lokdaunu", ieviešot stingrus ierobežojumus - naktīs nosakot komandantstundu, slēdzot virkni veikalu un pakalpojumu sniedzēju, ierobežojot pulcēšanās iespējas u.tml.
Gan veselības aprūpes speciālisti, gan politiķi atzīst, ka arī pēc "lokdauna" beigām Covid-19 epidemioloģiskā situācija Latvijā būs smaga, tāpēc tiek diskutēts, vai pēc pašreiz noteiktā ierobežojumu termiņa tos saglabāt tikai pret Covid-19 nevakcinētajiem, vai arī tie būtu jāturpina attiecībā uz plašāku sabiedrību.
Valdības politiķi ir solījuši pret Covid-19 vakcinētajiem sadzīvi ierobežot pēc iespējas mazāk, savukārt nevakcinētajiem esot jārēķinās ar arvien lielākiem ierobežojumiem. Tikmēr medicīnas speciālistu vidū nevalda liels optimisms, ka ar "lokdaunu" būs izdevies pilnībā lauzt saslimstības augšupeju, kas ļautu sabiedrības vakcinēto daļu atbrīvot no ierobežojumiem.
Šo jautājumu iniciējusi organizācija ManaBalss, lai iesaistītu sabiedrību paust savu nostāju ar Covid-19 saistītos jautājumos.

Vai Latvijas valsts iestādēm jāiesaistās situācijās, kad ārvalstīs no ģimenes tiek izņemti bērni ar Latvijas izcelsmi, vai starptautiskos strīdos par bērna aizgādību, kad viens no vecākiem ir Latvijas piederīgais?

Latvijas valstij (pamatā Tieslietu ministrijai, arī Ārlietu ministrijai) gadā nākas iesaistīties līdz 150 situācijās, kur Latvijas valstspiederīgo ģimenēm ārzemēs bērni atņemti vai viens no vecākiem tos nolaupījis un atvedis uz Latviju. Šie bieži ir emocionāli un juridiski sarežģīti gadījumi, kas neatstāj vienaldzīgu, un nereti tiek plaši atspoguļoti arī Latvijas medijos. Medijos un politikā ir izskanējusi arī kritika par to, ka Latvijas valsts iestādes neesot pietiekami proaktīvi sniegušas atbalstu vai agrīnu juridisko palīdzību tam vecākam, kurš ir Latvijas piederīgais un ārzemēs nespēj tik sekmīgi iestāties par savām tiesībām kā otrs vecāks, kurš ir attiecīgās zemes pilsonis. Valsts iespējas palīdzēt gan var būt ļoti ierobežotas atkarībā no situācijas, paša Latvijas piederīgā iepriekšējās rīcības un no valsts, kurā strīds izcēlies. Tāpēc arvien plašāk tiek skaidrotas rīcības iespējas un sekas šādos strīdos (piem., https://www.latviesi.com/jaunumi/tm-eksperte-baiba-jugane-lintere-vecakiem-esot-arzemes-jaspele-pec-vietejiem-noteikumiem).

Pirmais problēmu loks ir t.s. bērnu civiltiesiskā nolaupīšana. Tie ir gadījumi, kad viens no vecākiem bez saskaņojuma pārvedis bērnu uz citu valsti. Konflikta risināšanu tajā valstī, kur tas izcēlies, paredz gan Briseles IIbis Regula (ES dalībvalstu starpā), gan Hāgas konvencija (starptautiskā mērogā), un uz tām balstās Latvijas valsts rīcība, sekojot, lai lieta nonāktu līdz tiesai un lai vajadzības gadījumā tiktu piešķirts pro-bono advokāts tā saucamajam “aplaupītajam” vecākam. Vienīgais gadījums, kad bērns pēc civiltiesiskas nolaupīšanas tomēr var palikt Latvijā, ir reizes, kad tiesā izdodas pierādīt - ticis bēgts no vardarbības ģimenē. Vardarbības pierādīšana gulstas uz pašas personas pleciem, jo tas ir civilprocess.

Ja viens no vecākiem bērnu nolaupījis tās pašas valsts robežās, Latvijas valsts nav tiesīga iejaukties; šādos gadījumos gan Latvija nereti sniedz konsulāro palīdzību. Tā izpaužas kā atbalsts vajadzības gadījumā meklēt pro-bono advokātu, Latvijā un konkrētajā mītnes zemē sazināties ar organizācijām, kuras šādās situācijās palīdz, un iespēju robežās iesaistīt konkrētajā zemē esošos tautiešus, kuri ar savu pieredzi vai profesionālo ekspertīzi varētu cilvēkam palīdzēt. Konsulārā palīdzība arī nozīmē, ka Latvijas pārstāvniecība konkrētajā valstī seko līdzi, lai tiesvedības procesā ārzemēs tiktu ievērotas Latvijas valstspiederīgā tiesības - piemēram, nodrošināts tulkojums.

Otrs problēmu loks ir gadījumi, kad no ārzemēs dzīvojošu Latvijas valstspiederīgo ģimenēm tiek izņemti bērni. Iemesli galvenokārt ir trīs – vecāku strīdi un konflikti, kas ietekmē bērnu morālo un fizisko veselību, bērna atstāšana novārtā, kas saistīta, piemēram, ar vecāku alkohola problēmām vai pārlieku aizņemtību darbā, kā arī fiziskā vardarbība ģimenē. Šādās situācijās daudzās valstīs sociālie dienesti reaģē visai strauji, izņemot bērnus no ģimenes un ievietojot krīzes centrā vai tālāk jau audžuģimenē. Latvijas valsts iestādes tad var meklēt bērnam potenciālos aizbildņus, kuri varētu Latvijā bērnu pieņemt, vai atgādināt mītnes valsts isetādēm, ka bērnam ir jāsaglabā saskare ar latviešu valodu (ja tā apgūta) un Latviju.

Šis jautājums tapis sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Vai Eiropas Savienībā jāintensificē centieni apkarot kaitniecisku praksi pret sievietēm un meitenēm?

Eiropas Komisija ir sākusi apspriešanu par iniciatīvu, kas iecerēta, lai novērstu pret sievietēm un meitenēm vērstu kaitniecisko praksi.

Par kaitniecisku praksi tiek definēta tāda diskriminējoša prakse, kas tiek īstenota ilgstoši un regulāri, kā rezultātā sabiedrība kopumā vai tās grupas sāk uzskatīt šādu rīcību par pieņemamu. Kaitnieciska prakse cita starpā ir sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu aborti un piespiedu sterilizācija, piespiedu vai agrīnas laulības un ar "goda aizstāvēšanu" saistīta vardarbība.

Iniciatīvas mērķis ir apkarot kaitniecisku praksi pret sievietēm un meitenēm, iesakot dalībvalstīm mērķtiecīgus pasākumus. Tā kā visi šie kaitnieciskās prakses veidi nav atzīti par noziegumiem visās ES dalībvalstīs, iniciatīvas mērķis ir arī panākt, lai visas kopienas valstis atzīst, ka kaitnieciskā prakse, kas vērsta pret sievietēm un meitenēm, ir ar dzimumu saistītas vardarbības veids.

Iniciatīvas autori uzsver, ka minētās problēmas joprojām skar miljoniem sieviešu un meiteņu pasaulē, tostarp arī Eiropas Savienībā, jo īpaši migrantu kopienās un minoritāšu grupās.

Lai Eiropas Komisijai iesniegtu individuālu viedokli un sniegtu komentāru, spied ŠEIT!

Vai jāatļauj filmēt Saeimas deputātu darbu parlamentā?

Saeima lems, vai nodot vērtēšanai komisijās iedzīvotāju iniciatīvu, kas paredz atļaut filmēt deputātu darbu parlamentā.

Kā iniciatīvas pārstāve norādīta Ieva Brante, kura vēloties mainīt sabiedrības ierobežoto skatījumu par deputātu darbu. "Vēlamies sniegt plašāku video informāciju par tautas kalpiem, jo rakstiskā informācija var sniegt nepatiesības vai nesniegt informāciju vispār," 2017.gadā tapušās iniciatīvas pieteikumā norādījusi Brante. Ar iniciatīvu tās autori pauž apņemšanos parādīt, "ko tad īsti deputāti dara valsts vadībā". Viņasprāt, to īstenot ir vienkārši - atļaujot filmēt deputātu darbu.

Brantes ieskatā, būtu jāatļauj jebkuras Saeimas sēdes tiešā straumēšana vairākās kamerās un ar piekļuvi internetā. Tāpat arī būtu jānodrošina gan vispārēja atļauja filmēt deputātu darbu jebkuram darbiniekam parlamenta ēkā, gan uzstādot atsevišķas, tiešai straumēšanai paredzētas kameras.

Vai ES būtu jāsaglabā valsts atbalsta mehānismi grūtībās nonākušām bankām?

Eiropas Komisija ir sākusi izvērtēšanu par valsts atbalsta noteikumiem attiecībā uz grūtībās nonākušām bankām.

Šāds atbalsts ieviests pēc 2008.gada finanšu krīzes, lai novērstu krīzes sekas un izvairītos no banku bankrotu ķēdes reakcijas izraisītām sekām finanšu nozarē un ekonomikā kopumā. Tā kā nebija vienota regulējuma, kā efektīvi risināt banku bankrotus, palīdzība tika īstenota ar valsts atbalsta noteikumiem.

EK regulējums paredz, ka, piešķirot grūtībās nonākušām bankām valsts atbalstu, jāievēro trīs galvenie principi - līdz minimumam jāsamazina konkurences izkropļojumi, jāatjauno atbalstīto banku ilgtermiņa dzīvotspēja, veicot pārstrukturēšanu, un jānodrošina, ka atbalstītās bankas akcionāri un noteikti kreditori sedz daļu no zaudējumiem, lai samazinātu valsts atbalsta summu, tādējādi aizsargājot nodokļu maksātājus un atturot bankas uzņemties pārmērīgu risku.

Kopš 2008.gada EK ir vairākkārt pārskatījusi, atjauninājusi un paplašinājusi šos valsts atbalsta noteikumus, un tagad tas tiks darīts vēl vienu reizi. Šajā izvērtēšanā tiks analizēts, kā valsts atbalsta noteikumi ir darbojušies laika gaitā un cik lielā mērā tie ir palīdzējuši saglabāt finanšu stabilitāti ES vienotajā tirgū.

Lai Eiropas Komisijai iesniegtu individuālu viedokli un sniegtu komentāru dodies uz ŠEIT!

Šī mājaslapa tikusi finansēta no ES (JUST) Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmas (REC 2014-202) līdzekļiem.

Supported by EU (JUST)